Liberālā demokrātija ir vērsta pirmām kārtām uz indivīdu. Cilvēki, protams, var apvienoties, kā vēlas, organizēt savas kultūras un citas nacionālās apvienības. Valsts pret to ir indiferenta: netraucē, bet arī nenodarbojas ar to. Indivīda etniskā piederība ir viņa personīgā darīšana, viņš to var paust pēc saviem ieskatiem. Protams, ja tas nav pretrunā ar valsts un sabiedrības interesēm. Indivīds piedalās valsts un sabiedriskajā dzīvē, neņemot vērā etnisko faktoru. Protams, nav iespējama liberāla demokrātija absolūti tīrā veidā, jo valsts aparātam un armijai gandrīz vienmēr ir kopīga komunikāciju valoda, valsts taču nespēj funkcionēt visu tajā pārstāvēto etnosu valodās. Indivīds izpilda minimālo programmu un tālāk dzīvo, kā viņam tīk.
Jēdziens "liberālā demokrātija" ir kļuvis par ikdienā plaši lietojamu terminu, un, kā vairums šādu terminu, to bieži izmanto, nedomājot par tā iespējamo saturu un apzīmējot ar to visdažādākās parādības. Vairumā gadījumu "liberālo demokrātiju" saprot kā sinonīmu tādiem jēdzieniem kā "modernā demokrātija”, ", "Rietumu demokrātija”, „mūsdienu demokrātija”.Pašsaprotamais termina "liberālā demokrātija " lietojums izraisījis priekšstatu, ka jēdzieni "liberālisms" un " demokrātija " ir nešķirami . Ja šis uzskats ir pareizs, tad demokrātijai visās tās izpausmes formās būtu jābūt liberālai, bet savukārt liberālismam būtu jābūt demokrātiskam.Taču mēģinot noskaidrot, kas ir liberālisms un kas ir demokrātija, atklājas ne tikai šo jēdzienu savstarpējais pretrunīgums, bet arī tie bieži var būt savstarpēji izslēdzoši. …
