Šinī darbā ieraudzīju vairākas lietas, kas manī radīja pārdomas.
Visu Sofokla lugu „Antigone” caurvij mīlestība, kura ir visu lugas notikumu dzenulis. Pirmkārt jau Antigones mīlestība uz brāli Polineiku, kurš kritis cīņā pie Tēbām.
Pilsētas bijušais valdnieks Oidips bija atstājis divus savus dēlus tur par valdniekiem, Polineiku un Eteoklu, taču pēdējais izraidīja savu brāli trimdā, kurš tad atgriezās ar svešzemju sabiedrotajiem, lai Tēbas ieņemtu. Abi brāļi kaujā satikās un nogalēja viens otru, Tēbas kauju uzvarēja un jaunais valdnieks Kreonts izlēma tēvzemi nodevušā Polineika mirstīgās atliekas neapbedīt, taču pēc sengrieķu pārliecības mirušo pavadīt ar godu ir ļoti svarīgi – arī pašam mirušajam, lai viņam labi noritētu pēcnāves dzīve.
Antigone, nevarēdama samierināties, ka viņas brālis ir atstāts neapraudāts, putniem par barību, pārkāpj Kreonta aizliegumu un apbedī Polineika līķi.…
