2.praktiskais darbs klimatoloģijā

Gaisa mitrums ir ūdens tvaiku daudzums gaisā. Gaisa mitrumu raksturo vairāki parametri – gaisa absolūtais mitrums, rasas punkts, mitruma deficīts, ūdens tvaika piesātinājums, taču visbiežāk gaisa mitruma raksturošanai izmanto relatīvo mitrumu - procentos izteikta ūdens tvaika parciālspiediena attiecību pret piesātināta tvaika parciālspiedienu dotajā temperatūrā [http://www.lielvards.lv]. Pieaugot temperatūrai, palielinās arī gaisā esošo ūdens tvaiku spiediens, tādējādi silts gaiss var saturēt vairāk ūdens tvaika kā auksts gaiss.
Gaisa mitruma mērīšanai parasti izmanto higrometru vai psihrometru. Vienkāršākais mehāniskais higrometrs mitruma noteikšanai izmanto cilvēka matu, kas ir piestiprināts atsperei. Gaisa relatīvajam mitruma samazinoties, cilvēka mata šūnas saraujas, savelkot atsperi. Pie augstāka gaisa mitruma šūnas atslābst un pagarinās, atspere atspringst, ļaujot vērtību skalai pārvietoties augstāku vērtību virzienā. Elektroniskie higrometri visbiežāk izmanto litija hlorīda elektriskās pretestības izmaiņas pie relatīvā gaisa mitruma izmaiņām. Psihrometrs savukārt sastāv no diviem parastiem termometriem, kas iestiprināti vienā rāmī. Vienā rāmja galā ir piestiprināts rokturis, kas ļauj griezt psihrometru ap tā asi. Viens no psihrometra termometriem ir pārklāts ar drāniņu vai marli, kas ir samitrināta. Mitrumam iztvaikojot, samitrinātā termometra rādījums vienmēr būs zemāks, kā sausā termometra, izņemot 100% gaisa relatīvā mitruma laikā, kad abi termometri rādīs vienādas vērtības. Pēc tam, izmantojot psihrometriskās tabulas, nosaka relatīvo gaisa mitrumu pēc iegūto temperatūru atšķirībām [http://www.learn.londonmet.ac.uk].
Relatīvais gaisa mitrums ir nozīmīgs cilvēkam, pateicoties tā radītajam efektam uz sviedru iztvaikošanu. Jo lielāks gaisa mitrums, jo cilvēks vairāk svīst, mēģinot uzturēt nemainīgu ķermeņa temperatūru. …