Es iepazinos ar latviešu literatūrkritiķa G. Berela grāmatu “Mīnotaura medības”, kurā apkopoti 16 stāsti. Stāstu centrs ir cilvēks. Cilvēks un tā iekšējie meklējumi pēc kāda piepildījuma. Katrā stāstā laikam ir specifisks traktējums. Autors spēlējas ar reālo pasauli - to, kurā mēs patiešām eksistējam. Viņš sapludina reālo ar nereālo. Laiks kļūst “ačgārns”. Lasot mani gan pārņēma sajūta, ka runa iet par nesenu pagātni. Berelis rakstot min mūsdienu cilvēkus, bet mēdz radīt prātam neaptveramas situācijas (Stāstā “Mīmotaura medības”un “Mēs no teātra”), rakstnieks liek mums apjukt laika un norises vietā. No Latvijas mēs nonākam uz kuģa klaja, tad atkal tiekam aizrauti uz nākamo “pieturu”. …
