Kopējais pieprasījums (AD) ir iedzīvotāju, ražotāju un valsts dažāda veida produktu un pakalpojumu maksātspējīgais pieprasījums tirgū. Būtībā tas ir noteikta IKP apjoma pieprasījums, un tā līkne ir analoģiska konkrēta produkta pieprasījuma līknei (attēls 1).
Kopējais pieprasījums līknes veidā parāda sakarības, kuras veidojas starp šādiem ekonomikas koprādītājiem: 1.Cenu līmenis, kas tiek mērīts ar iekšzemes kopprodukta deflatora rādītāju;
2.Patērētāju, uzņēmumu, valdības un ārzemnieku preču un pakalpojumu pieprasījumu jeb pieprasīto reālo iekšzemes kopprodukta apjomu.
Kopējo pieprasījumu ietekmē tiešie faktori, kas saistīti ar cenu izmaiņām:
1.procenta likme. Jo augstāks ir vispārējo cenu līmenis, jo augstāks ir kredītprocentu likmes, kas palielina naudas pieprasījumu. Tas, savukārt, samazinās kopējo pieprasījumu, jo pastiprināsies stimuls uzkrāt, un arī reālā naudas pirktspēja kļūs mazāka;
2.reālais naudas daudzums un tā pirktspēja. Cenu pieauguma rezultātā iedzīvotājuu ietaupījumi zaudē vērtību un kopējais pieprasījums samazināsies. Inflācijas gaidas rosina šodien pirkt lētāk, nekā rīt un parīt, kā arī naudu pārvērst likvīdos materiālos labumos, kuru cenu pieaugums apsteidz inflācijas cenu kāpumu;
3.importa (un eksporta) iepirkumu apjoms. Ja importa preces ir lētākas, iedzīvotāji vairāk pirks tās, bet vietējo ražojumu kopējais pieprasījums samazināsies. Importa un eksporta efekts pieprasījuma jomā, ko pastiprina cenas, ir nesaraujami saistīts ar nacionālo valūtu kursiem. Zems kurss konkr etai valūtai pret citu valstu valūtu palētina eksportu, piesaistot tam pieprasījumu, un sadārzina importu, samazinot pieprasījumu pēc importa precēm.…
