Kā jau visiem cilvēkiem, arī Jāzepam ir nepieciešams atbalsts, tāpēc neviens nevar justies laimīgs, ja tev mūžīgi jādzīvo naidā un noniecināšanā. Katram no mums, kā mēs visi labi zinām, ir savs mērs, lai vēl spētu uzņemt un paturēt sevī visu slikto no apkārtējās vides, it īpaši, ja tas nāk no paša ģimenes. Arī Jāzeps to vairs nespēja, izsakot šādus vārdus: „Es nespēju panest, ka jūs ļauni. Es izkalstu kā ganība bez rasas. Priekš laika ienākos kā sausi kvieši, un graudi sīki top un velti birst. Un ,kad jūs, brāļi, neesat man mīļi, kam, lai savu mīlu dodu? Tā plēsties grib kā pavasara maurs. No maza brālīša vēl paliek pāri, no mēmas kustoņas, no putniem atliek, no zaļām ganībām, no zelta kviešiem, no tuksness smilts, no vēja un no debess, - uz dzīvām dvēselēm mīla plosās, uz jums, kas esat man tie tuvākie. Pie jums mana pasaule sākas un beidzas.” Katrs no mums vēlas būt mīlēts un sniegt mīlestību, ja tas nav iespējams, mūsu mērķi sagrūst un dzīve nav tik skaista, kādu to bijām iedomājušies un izsapņojuši.…
