Puslokā viss zibēja un ņirbēja, bet virs pilsētu namiem ziedēja saule. Parkā koki elsa un vaimanāja vējā, bet aiz pilsētas pļavu bļodās ziedēja vasaras tveice. Es stāvēju noputējušo un ar ugunsgrēka pēdām noklāto durvju priekšā. Gaiss plaušās bija piesmacis un sirdī savijās bailes. Saulē sakarsušais metāla rokturis sāka dedzināt rētu, bet es zinu, ka tās var atvērt.. Es zinu, ka grūti, bet var. Tās pat nav jāatslēdz. Neviens nepārbaudīs pirkstu nospiedumus, nav koda un šifra. Durvju atslēga esmu es pats un neviens cits. Es.
Ir. Pēc izmēriem mazā istaba bija piesmakusi, sarkanie grīdas dēļi vietām izbalējuši, logus nebija iespējams atvērt, jo tie pārklājušies ar netīrumu kārtu. Es pārmeklēju katru stūri, attaisīju katru atvilktni, nopētīju katra paklāja valdziņu.…
