Ir silta aprīļa diena. Termometra stabiņš uzkāpis jau līdz 18 grādu atzīmei. Neliela vēja pūsma svaida manus matus, bet tā tam jābūt – ir taču pavasaris.
Esmu Trapenes pagastā – Ojāra Vācieša dzimtajā pusē. Jau iztālēm redzu viņa dzimtās mājas.
Ak, jā! Vai minēju, ka ir 1966. gads?
Pieklauvēju pie durvīm, tās atver 32 gadus vecs vīrietis – pats Ojārs Vācietis. Viņa skatienā bērnišķīgumu vairs saskatīt nespēju, saskatu tikai nopietnību.
Pārkāpjot pāri slieksnim, nokļūstu koridorā. Ja man būtu virsdrēbes, man vajadzētu tās novilkt un atstāt šeit.
Ojārs mani aicina doties dziļāk mājas iekšienē. Es sekoju viņam pa pēdām.
Mēs nonākam virtuvē. Viņš ir atnācis, lai uztaisītu tēju. Virtuvē nav nekā neparasta, ir tikai galds, krēsli, neliela plīts, trauki un daži ēdamrīki. …
