Neilgu laiku atpakaļ braucu caur Zemgales līdzenumu un Vidzemes augstieni, vietu, kur dzimuši mūsu valsts godājamākie rakstnieki, kā arī vietām, kuras aprakstītas viņu darbos. Ar skumjām acīm vēroju nelielos ciemus, kas caur mašīnas logu izskatījās nožēlojami. “Straumēnos” ir aprakstītas burvīgas saimniecības, apstrādāta zeme, lādzīgi kaimiņi, zemnieku dzīve. Nekas no tā vairs nav palicis mūsu zemē. Vienīgais, ko redzēju bija mājas ar iegruvušiem jumtiem un zemē ieaugušiem pamatiem, baznīcas ar izsistiem stikliem... Tikai par kādreizējām diženajām saimniecībām vēstīja svaigi izvietoti stabi ar katru māju nosaukumu tajos, taču paveroties norādītajā virzienā, varēja tikai iztēloties, kur šīs mājas būtu atradušās. Tāpēc, lasot “Straumēnus”, mēs vismaz varam izsapņot dzīvi un ikdienu, kas valdīja kādreiz.…
