Jēdziens “identitāte” tiek lietots daudzās jomās (psiholoģijā, socioloģijā, filosofijā) un tāpēc ir grūti definējams.
Identitāte ir “Es” stabilitātes un nepārtrauktības izjūta, kas saglabājas neraugoties uz vides pārmaiņām, relatīvi nemainīgs garīgais veselums, garīgā rakstura saglabāšana un turpināšana, ieskaitot “Es tēlu” vai “Es koncepciju”.1
Pēc E.Drehera domām psiholoģijā identitāte satur kā minimums divus komponentus: individuālais ES un sociālais Es. Personīgā identitāte jeb individuālais ES rodas no konkrētā cilvēka pieredzes un ir paša domas par sevi. Sabiedriskā identitāte jeb sociālais ES ir apkārtējo veidotais tēls par konkrēto cilvēku. D.Offers un līdzstrādnieki ir pētījuši jaunieša paštēlu ar speciāli izveidotu aptauju un izdarījuši divus nozīmīgus secinājumus: pirmkārt, lai gan kopumā jauniešiem ir pozitīvs paštēls, tomēr ir daļa jauniešu, kuri bieži jūtas nomākti, viegli ievainojami un sevi uzskata par neinteresantiem. Otrkārt, ir nozīmīgas atšķirības atbildēs jauniešiem un jaunietēm un tās norāda spēcīgu negatīvu noskaņojumu meitenēm. Tas varētu nozīmēt, ka meiteņu identitātes atrašana ir problemātiskāka tieši dzimuma piederības dēļ. Šis secinājums parādās gandrīz visos pētījumos par jauniešu paštēla attīstību.…
