Aprakstot jautājumu „Vai Seneka atzīst baudu?” izmantošu un komentēšu manis lasītās Senekas domas un paustos viedokļus viņa rakstītajās vēstulēs Lucīlijam, kā arī salīdzināšu tos ar dažādiem piemēriem no mūsdienu sabiedrības dzīves, problēmām.
Kā galvenos avotus izmantoju Lūcija Annēja Senekas (Lucius Annaeus Seneca) (turpmāk tekstā – Seneka) vēstules no grāmatas „Vēstules Lucīlijam par ētiku”, Andra Rubeņa grāmatu „Senās Romas kultūra”, Maijas Kūles un Riharda Kūļa grāmatu „Filosofija”.
Pēc Senekas domām, prieks var piemist tikai gudrajam, jo tas nozīmē tādas dvēseles pacilātību, kura paļaujas uz paša īstenajiem labumiem (Seneka, 59. vēstule).
Turpmāk šajā darbā apskatīšu, kas tad ir bauda Senekas uzskatos, ko tā pēc Senekas domām dara ar cilvēku, kā arī aprakstīšu, kas pēc Senekas domām ir viņa minētie īstie labumi.
Mūsdienās vārds bauda cilvēku apziņā apzīmē ko patīkamu, vēlamu, vai arī rada asociācijas ar spēcīgām atkarībām no dažādām vielām, kuras izraisa patīkamas sajūtas. Es uzskatu, ka mūsdienās vārdam bauda ir ļoti dažādas nozīmes, pie tam katrai no tām ir savi plusi un mīnusi.
Manuprāt, baudas iedalās divās galvenajās daļās – ķermeniskās jeb fiziskās baudas, kas ir jauna automašīna, fiziskas sajūtas, nauda, ēdiens, un garīgās baudas, kas ir zināšanas, slava, vara, ietekme, apkārtējo cieņa. Principā, atkarībā no cilvēka, baudu var sniegt jebkas. Viss, kas ir nepieciešams, ir iespēja apmierināt kaut kādu spēcīgu vajadzību. Taču ko par to saka Seneka?
…
