Mēs visā un visur esam ierobežoti: stāvoklis starp divām galējībām nosaka mūsu spējas. Mūsu jutekļi neuztver neko pārāk lielu vai mazu, stipru vai vāju. No pārmērībām mēs ciešam. Tas it kā nepastāv mums, bet gan mēs tām: vai nu tās izvairās no mums, vai mēs no tām. Tāds ir mūsu liktenis un pasaules daļa. Mēs neesam spējīgi ne uz visaptverošu saprašanu, ne uz pilnīgu neizpratni. Mēs peldam pa straumi uz nezin kurieni, pietiek atrast kādu atbalsta punktu, lai tas sāktu n grīļoties un bēgt no mums. Mums apkārt nav nekā nesatricināma. Mēs alkstam pēc stabilitātes un noturības, gribam iegūt stingru pamatu zem kājām un uzcelt uz tā mūsu torni, kura virsotne ietiecas bezgalībā, taču fundamentā rodas plaisas, zeme atveras un parādās – bezdibenis. Paskāls māca nedzīties pēc pārliecības un noturības. Galīgais, kādi esam mēs, nekad neatradīs pamatu starp divām bezgalībām, kas mūs aptver. Nav jāpārkāpj dabas noliktās robežas – mums ir dots viduspunkts. Ja cilvēks sāk ar vēršanos pie sevis, tad viņam jāsaprot, ka nevar iziet ārpus savām robežām. …
