Tāpat starp racionālo un iracionālo balansē bakhnantes. No vienas puses tās ir parastas, mirstīgas sievietes, no otras – ar mežonīgu spēku un īpašām spējām apveltītas menādas, kas pametušas visu, lai kalnos slavinātu Bakhu. Dionīss ir aptumšojis viņu prātus un viņas ir kļuvušas kā par pavisam citām būtnēm. Ar to arī saistās šķituma un īstenības problemātika lugā – bakhantes dzīvo šķitumā un neatceras savu „otro es”. No tā izriet šīs lugas traģēdija – Agave saplosa pati savu dēlu un lepojas ar to, domādama, ka tas bijis kāds zvērs ne cilvēks. Kad viņa atgriežas pie sava racionālā prāta, viņa neatceras pastrādāto noziegumu. Te izpaužas dieva sods pār sev neticīgajiem – arī iracionāls motīvs.…
