Ja dzīve ir sapnis, tad man ir gadījies pats labākais no labākajiem,” pie sevis nodomāja Ilonda, sēžot lidmašīnā, kas kuru katru brīdi gatavojās nolaisties uz zemes. Ne jau uz parastas zemes. Tā taisījās nolaisties sapņu un mīlestības pilsētā. Viņa pameta savas mājas, ģimeni un draugus, lai tikai būtu šeit, Parīzē. Tas ir bijis Ilondas bērnības sapnis – staigāt pa Parīzes šaurajām ieliņām un malkot karstu kafiju nelielā stūra kafejnīcā.
Beidzot viņa izkāpa uz šīs apburošās zemes. Viss likās tik svešs, bet reizē arī tuvs un mīļš. Viņa zināja, ka pirmais, ko viņa darīs, būs pastaiga pa Parīzes ieliņām. Pastaigas gida pavadībā nebija tas, kas viņu interesēja. Ilonda labprātāk izvēlējās klejot viena pati un izbaudīt ikdienas dzīves vienkāršību. Tas bija daudz patīkamāk. …
