Dokumenti, ziņojumi bieži tiek rakstīti, lai informētu finansētājus, sponsorus par dažādu pētījumu projektu rezultātiem, lai atbalstītu stipendiju pieteikumus, lai efektīvi informētu specifisku zinātnisku biedrību, lai prezentētu iepriekšējos rezultātus vai disertācijas konferencēs. Šādi materiāli ir ātri izplatāmi, bieži ierobežotā skaitā un parasti bez formālā iespiešanas procesa. Šādus dokumentus sauc par nekonvencionāliem jeb par pelēko literatūru.[2]
Latvijas Republikas Bibliotēku likuma 1.panta 8.punktā atrodama šāda pelēkās literatūras definīcija: „Nepublicēts materiāls-nekonvencionālā jeb tā sauktā pelēkā literatūra (analītisks apskats, pārskats par tehnisku vai zinātnisku pētījumu, deponēts zinātniskais darbs, konferences vai kongresa programma, materiāli un tamlīdzīga literatūra)”. [6]
Ceturtajā Starptautiskajā Pelēkās Literatūras konferencē, kura notika Vašingtonā, 1999.gada oktobrī, pelēkā literatūra tika definēta kā tas, kas tiek sagatavots visos valdības, akadēmiskajos, biznesa un ražošanas līmeņos iespiestos un elektroniskos formātos, taču kurus nekontrolē komerciālie izdevēji.…
