Vērtējums:
Publicēts: 04.11.2006.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 5 vienības
Atsauces: Ir
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 1.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 2.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 3.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 4.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 5.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 6.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 7.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 8.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 9.
  • Referāts 'Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms', 10.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
1.  Ievads    3
2.  UDHS un tā raksturīgās pazīmes    3
3.  UDHS cēloņi    6
4.  UDHS diagnosticēšana un ārstēšana    6
5.  Skolotāja un ģimenes loma bērna ar UDHS audzināšanā    7
6.  Nobeigums    9
7.  Literatūras saraksts    10
Darba fragmentsAizvērt

Dažiem bērniem ir izteiktas grūtības koncentrēt uzmanību, kā arī līdzās uzmanības trūkumam vēl viņiem piemīt arī impulsivitāte un hiperaktivitāte.bu darbta gados ir kust, kas nep Daudzi bērni pirmsskolas vecumā un sākumskolas gados ir kustīgi, labprātāk piedalās spēlēs un rotaļās, nekā iesaistās mācību darbā, tomēr dažu bērnu fizisko nemieru varam raksturot kā normāla bērna kustīgumu pārsniedzošu. Šiem bērniem ir novērojama
neorganizētība, nesavaldība un citas negatīvas uzvedības izpausmes, kas būtiski apgrūtina bērna socializācijas procesu gan ģimenē, gan skolā. Viņiem ir ļoti īss uzmanības noturīguma periods, kas ir par iemeslu neorganizētas uzvedības izpausmēm un ietekmē gandrīz visus viņu darbošanās veidus, jo pietrūkst spēju izvirzīt mērķus, paredzēt, plānot uzvedību. Vecāku, vienaudžu un skolotāju negatīvā attieksme šādiem bērniem rada virkni sociālo problēmu un nereti tiem ir tikai daži draugi jeb to nav vispār viņu nepieņemamās uzvedības dēļ. Bērna ar hiperaktivitāti uzvedību varētu raksturot kā ieraudzīja – paķēra – aizskrēja. Šāda darbošanās rada grūtības pedagogam izvēlēties mācību paņēmienus ne tikai ar „problemātisko” bērnu, bet arī ar visu grupu, jo viņi parasti traucē arī citiem veikt paredzētos uzdevumus. Šāda rīcība no bērna puses nav apzināta, bet skolotājs bieži neizprot šo situāciju, uzskatot, ka tas tiek darīts ar nolūku, un cenšas apspiest aktivitāti, tomēr rezultātu tas nedod.
Aigars ir 1.klases skolnieks. Skolotāji atzīst, ka zēns ir apķērīgs, ar labu izdomu, viegli uztver jauno. Tomēr šķiet, ka viņam skolas dzīve sagādās ne mazums problēmu. Viņam stundās ir grūti nosēdēt, puika visu laiku dīdās. Kad skolotājs ko jautā, viņš nevar vien sagaidīt, kad skolotāja viņu izsauks un sauc atbildi no vietas. Reizēm atbild, jau pirms paspējis noklausīties skolotājas jautājumu. Pats par sevi saprotams, atbildes tāpēc bieži iznāk kļūdainas. Viņa sols vienmēr izceļas ar nekārtību. Visas mantas ir vienā kaudzē, un vairākumā gadījumu zēns nevar atrast to, kas tanī brīdī ir nepieciešams. Stundā zēns reizēm pamet savu vietu, lai ieraudzītu, kas notiek pirmajā solā, lai aiznestu skolotājai savu burtnīcu, lai pieietu pie skapīša. …

Autora komentārsAtvērt
Atlants