Mūsdienās tiek uzsvērts, ka skola ir ne vien vieta, kur skolēns apgūst zināšanas, bet vienlaikus ir arī audzināšanas iestāde, kur zināšanu un prasmju ieguve tiek izmantota kā līdzeklis audzināšanas vērtību sistēmu un attieksmju veidošanas procesā. Mācību iestāde sagatavo skolēnu dzīvei. Var teikt, ka skola ir skolēna – bērna, pusaudža, jaunieša – šodienas dzīve, kas rada pieredzi, uz kuru balstīsies skolēna un vēlāk pieauguša pilsoņa pasaules uztvere un rīcība, kas var būt atbildīga un iniciatīvas bagāta, radoša vai arī pretēji – tikai izpildīga.
Dr. habil.paed. Irēna Žogla uzsver, ka skolai visos laikos ir bijusi liela nozīme sabiedrisko procesu attīstībā valstī. „Ar skolā iegūto izglītību pamatoja nācijas sasniegumus un pagrimumu, skolu slavēja un apvainoja. Skolā īpašā veidā izpaužas sabiedriskie procesi, tā mainās līdz ar sabiedrību, dzīvo tai līdzi, sabiedriski vēsturiskās pieredzes ziņā atpaliek no tās, nespējot visu tās bagātību aptvert, bet zināšanu prognozistiskais spēks un skolotāja un skolēnu radošās spējas ļauj skolai iet pa priekšu daudziem sabiedriskajiem procesiem. Tādēļ ir pamats skolu saistīt kā ar nācijas uzplaukumu, tās pagrimumu, skolas aktuālajā stāvoklī un attīstībā meklēt tautas rītdienu.”1
It īpaši mūsdienās, kad ļoti strauji attīstās tehnoloģijas un cilvēkam ir jāspēj apstrādāt lielu daudzumu informācijas, ir svarīgi, lai skolēns kā sabiedrības daļa un nākotnē pilntiesīgs savas valsts pilsonis būtu apguvis ne tikai zināšanas, spēju loģiski analizēt un pieņemt lēmumus, bet arī būtu atbildīgs par savu rīcību un balstītu to uz morāli ētiskām vērtībām.…
