1980.gada Romas konvencija par kontraktuāliem pienākumiem piemērojamu likumu saskaņo likumu kolīzijas normas, kas piemērojamas līgumiem, t.i., pēc kuras valsts tiesībām nosakāmas līgumslēdzēju pušu tiesības un pienākumi, kā arī kādas valsts tiesā un pēc kādām tiesībām izskatāmi pušu strīdi, kas radušies konkrētā līguma sakarā. Lai gan konvencijas dalībvalstis sākotnēji bija EKK, tas netika veidots kā kopienas iekšējo attiecību regulēšanas instruments. Konvencijā paužot savu gribu un vēlmi, dalībvalstis ir vienojušās par līgumsaistībām piemērojamajām tiesībām, un nereti šīs konvencijas principi un normas tiek piemēroti arī risinot strīdus par līgumsaistībām piemērojamām tiesībām starp valstīm, kas nav konvencijas dalībvalstis.
Līgumos, kuros iesaistītas dažādu valstu fiziskās un/vai juridiskās personas, svarīgi ņemt vērā, ka līgumam piemērojamās likums, kas nosaka pušu tiesības un pienākumus, bieži vien ir noteicošais vai sūdzības par līgumslēdzējas puses darbībām ir atzīstamas par pārkāpumu vai nē, t.i., vai sūdzība tiks apmierināta vai nē.1 Līdz 1980.gadam valstīm nebija vienotas pieejas kā noteikt līgumam piemērojamās tiesības, tomēr šo jautājumu risināšanā bija vērojamas kopīgas iezīmes. Oficiāls šo jautājumu harmonizācijas mēģinājums starptautiskā aspektā bija 1967. gadā, kad tika pieņemta Briseles konvencija. …
