Norvēģu nacionālās mūzikas sākumi un centrs meklējami Ed. Grīgā. Zināmas nacionālās pazīmes saskatāmas tikai V. Trānes mūzikā. Nacionālās mūzikas uzplaukums varēja sākties ar līdz ar tautas melodiju savākšanu, kur lieli nopelni ir L. M. Lindmenam, vēlāk K. Ellingam un O. M. Sanvikam. Ziemeļnieciski liriska nokrāsa piemita Kjerulfa un Nordrāka dziesmām un klavieru kompozīcijām. Bet visspilgtāk un noteiktāk tīri norvēģiskā īpatnība izpaudās Grīga mūzikā. Grīgam, kas bija tipisks miniatūrists mūzikā drīz radās atbalstītāji: J Selmers – simfoniskā tēlojumā un simfoniskajos kora darbos, J.S. Svensens – Lista gara simfoniskā un kamermūzikā, J. Hārkolovs operā un oratorijā. Lai gan norvēģu mūziķi izglītojās Lepcigā, tie nekad nepieslējās Leipcigas klasikai, bet drīzāk romantikai. Drusku mazāka mēroga meistars ir O. Vinters – Hjelms. Jauna paaudze izauga līdz ar Vāgnera jaunromantiku. To reprezentē Ole Olsens operā, oratorijā, simfoniskā, Ivers Holters, Gerhards Schelderops universālā un savdabīgā produkcijā un Kristians Sindrings, kas simfoniskā un kamermūzikā īpatnēji apvienojis norvēģu nacionālos un Vāgneriskos elementus.
Blakus Sindingam ar vieglāka satura darbiem minams Johans Halvorsens, ar simfoniskiem tēlojumiem jaunvācu garā ievērojamākais norvēģu komponists pēc Griga – Hjalmars Borgstrēms. Jaunākie norvēģu komponisti uzrāda tās pašas tipiskās pazīmes kā citu tautu komponisti: nacionālisma pasvītrojumu tieksmi no jaunromantisma uz impresionismu.…
