Aizstāvības runa krimināllietā

Aizstāvības runa ir kulminācijas brīdis advokāta darbā krimināllietā. Aizstāvības runa vieglāk kā prokurora runa (cietušā pārstāvja runa) pakļaujas improvizācijai un tās struktūra nav tik stingri noteikta. Runas uzbūves elementi mainās saistībā ar galveno aizstāvības uzdevumu konkrētās personas likumīgo interešu aizstāvībai konkrētā krimināllietā.
Aizstāvības runas struktūras elementi ir:
ievads;
lietas faktisko apstākļu (fabulas) raksturojums;
pierādījumu analīze un no tās izrietošā apsūdzības juridiskā analīze;
tiesājamā (nepieciešamības gadījumā - arī cietušā) raksturojums;
argumenti par civilprasību;
runas nobeigums, kurā ietverts viedoklis par sodu un ļoti konspektīvs citu būtisku apstākļu izklāsts, kas nav ietverti runas iepriekšējās daļās, taču bez kuriem aizstāvības runa būtu nepilnīga.
Advokāta aizstāvības runa ir radoša, ar izteikti polemisku raksturu, tā var mainīties tieši pirms pašas runas teikšanas tiesu debatēs, un tādēļ minētās runas elementu (struktūras) uzskaitījums ir aptuvens. Aizstāvība ir "sabiedriska kalpošana", ko nosaka "darba dalīšana" kriminālprocesā.
Precīzs runas ievads ir svarīgs, jo tā uzdevums - izveidot kontaktu ar klausītāju un radīt interesi par oratora izteikumiem. Aizstāvja pienākums - jau ievadā pārliecināt klātesošos par viņa izklāsta, t.i., faktu un pierādījumu tulkojuma pareizumu. Ievadam jābūt organiski saistītam ar pārējo runu. Tiesa no aizstāvja gaida nevis frāzes, bet konkrētu lietas risinājuma izklāstu, lietišķas domas. Tiesai un klausītājiem interesē aizstāvja argumenti (oponējums apsūdzībai).
Prasme izveidot emocionālu, taču konkrētu runu ir labu tiesu oratoru raksturojoša īpašība. Aizstāvības runu var sākt norādot, piemēram:
lietas sabiedrisko nozīmīgumu;
lietas īpašās iezīmes;
turpmākās runas izklāsta tēzes;
atsauces uz atsevišķiem prokurora izteikumiem u.c.…