Lasot Raiņa lugu “Uguns un nakts”, ir neiespējami nepamanīt divus sievišķības pretmetus - Laimdotu un Spīdolu. Viņas kopā ar Lāčplēsi veido dīvainu trīsstūri, kas viņus visus cieši saista un palīdz atklāt katra tēla raksturīgākās iezīmes.
Kā argumentu minot to, ka tieši vīrieši bieži vien ir tas fons, uz kura vislabāk izceļas sievietes, centīšos abas dāmas - Laimdotu un Spīdolu - portretēt tieši attiecībā pret Lāčplēsi.
Manuprāt, Laimdota Lāčplēsim ir nozīmīga tikai vienā dzīves posmā - kamēr viņš apgūst Burtnieku pils tīstokļu gudrības. Pēc tam, ja gribam būt godīgi pret sevi, jāatzīst, ka viņa būtībā kļūst Lāčplēsim lieka - viņš ir pieradis pie Laimdotas klātbūtnes, bet kā personība viņa viņam neko vairs nespēj dot.…
