Sabiedrības vēsturiskās attīstības katrā posmā pedagoģija kā zinātne atspoguļoja jaunās paaudzes izglītības, apmācības un audzināšanas stāvokļu līmeni. Pedagoģijas kā zinātnes attīstība gāja kopā ar filozofijas (zināšana par cilvēku un sabiedrību) attīstību. Tikai 16-17 gadsimtos pedagoģija kļuva par patstāvīgu zinātni. Filozofijas ietvaros pamatā tiek aplūkoti jēdzieni par pasauli un cilvēka vietu tajā, cilvēka un sabiedrības savstarpējas attiecības. Pedagoģija kā atsevišķa zinātne koncentrējas uz sekojošām problēmām:
cilvēks;
personība un sabiedrība;
audzināšana, izglītība, apmācība;
audzināšanas ideāli;
personības ideāls sabiedrībā.
Par jebkāda pedagoģiska procesa mērķi jeb uzdevums tiek uzskatīta pedagoga un audzēkņa sadarbība, savstarpēju attiecību beigu rezultāta izstrādāšana vai priekšstats par to. Lai noteiktu pamat virzienus, kā sasniegt izstrādātos mērķus, seko vairākiem principiem:
nedalāmības princips – pedagoģijas uzdevumu un to realizācijas līdzekļu kompleksitāte;
brīvās izvēles princips – jebkāda apmācīšanas vai vadīšanas darbībā, kur tikai iespējams, sniegt audzēknim izvēles tiesības, ar sekojošu atbildību par izdarīto izvēli;
atvērtības princips – ne tikai dot zināšanas, bet arī radīt to robežas; radīt problēmas, kuru atrisinājumi stāv aiz studējamā kursa robežām.…
