Jānis mīl Rasmu, bet nespēj to pateikt viņai, jo viņam ir nedrošība par Rasmas reakciju. Pats saprazdams, ka Rasmas sirds pieder Spodrim, Jānis turpina meiteni mīlēt, bet palikt saimnieku mājā nespēj. Savas prombūtnes laikā viņš Rasmai atklāj kaislīgo mīlestību, ko viņš pret viņu jūt, atsūtot vēstuli. Taču tā ir nelaimīga mīlestība, tomēr tā spārno viņa nākotnes domās – iegūt izglītību, kļūt par skolotāju. Jāņa sapņi ar savu mērķtiecību ir kontrasts Rasmas nenoteiktībai un neskaidrajām, kaut arī dziļajām jūtām.
Stāsta nobeigumā ir vērts pievērst uzmanību pēdējiem Spodra vārdiem: "Tu esi tikai pumpuriņš - tev jāuzzied vēl. Varbūt tu vēl ar Jāni sastapsies... Lai dievs dod! Sveika!", kas skaidri norāda uz Spodra nostāju par to, ka viņu mīlestība nav iespējama.
Es novēlu Rasmai, Spodrim un Jānim atrast savu īsto mīlestību. Skumji, ka Rasmas un Spodra mīlestībai nebija lemts piepildīties.
…
