Kādreiz vārds ”māja” nozīmēja apslēptu vietu, vienas ģimenes iedzīvi un saimniecību, pie kurām pieder dzīvojamā un pieliekamā ēka ar dārzu un zināms daudzums aramas zemes.
Ēkas. Jau indoeiropiešu pirmtauta pratusi celt koka ēkas ar jumtu un durvīm. Baltu ciltis savu senāko ēku saukuši par namu. Vēl pagājušajā gadu simtenī Vidzemē bija redzami nami ar lubu jumtiem, kuriem līdzās bija piebūvēta pirts.
Nama vidū bija pavards, kur kāsī uzkārtā podā vārīja ēdienu. Šādos namos ēda pat bez gala: ēdienu nolika uz klona, un ēdēji sasēdās uz soliņiem, akmeņiem vai pat uz zemes. Bet ēdienu vārīšana un ēšana vidzemnieku namā notika tikai vasarā.
Šāds vidzemnieku nams vēl tagad atrodas dažu lejaskurzemnieku dzīvokļu vidū. Šai namā visu gadu vāra ēdienu, ceplī cep maizi, podā karsē ūdeni, dara alu. Lejaskurzemnieku namam senāk nebija ne griestu, ne skursteņa. Lai uguns dzirksteles neietu salmu jumtā, uz pavarda un poda bija griestu vietā uztaisīts asi garš un pēdas 4-5 plats slīps koka jumtiņš, kuru nosvieda ar māliem. Dūmi, nākdami no cepļa un pavarda, pacēlās līdz nama jumtam un no turienes pa caurumiem čukurā devās ārā.…
