Šīs grāmatas lasīšanu var salīdzināt ar skatīšanos kā traks āzis skrien pakaļ tavam draugam – smieklīgi un bēdīgi reizē. Tas ir Andras Manfeldes valodas dēļ. Viņa raksta ļoti reālistiski, vienkārši un saprotami, sarunvalodas stilā, taču saglabājot poētismu. Netrūkst ironijas, nepiedienīgu vārdu, bet viss ir drūmās noskaņās, it kā galvenā varone smietos pati par sevi. Viņai grāmatā nav minēts pat vārds, tas lieliski ataino pašu varoni - nedaudz vieglprātīgu, garlaicīgu, bez hobija. Šķiet, ka viņa nav piedzīvojusi laimi, jo tiecas pretī kaut kam, tikai pati nezina kam. Diemžēl tā nav tikai viņas problēma, bet nelaime, kas skar milzīgu daļu mūsu valsts iedzīvotāju. Īpaši to iedzīvotāju, kuri, tāpat kā šī jaunā sieviete, ir dzimuši un auguši Padomju Savienībā - citā sistēmā, taču, ienākot lielajā dzīvē, ir iemesti citos laikos un likumos. …
