„Socializācija ir process, kurā indivīds apgūst uzvedības modeļus, sociālās normas un vērtības, kas nepieciešamas viņa veiksmīgai funkcionēšanai pastāvošajā sabiedrībā. Citiem vārdiem, socializācija – indivīda sociālās pieredzes, sociālo sakaru un attiecību sistēmas apgūšanas process. Socializācijas procesā cilvēks iegūst pārliecības, sabiedriski atzītas uzvedības formas, kuras viņam ir nepieciešamas normālai dzīvei sabiedrībā. Socializāciju jāsaprot kā visu daudzveidīgo procesu sabiedriskās dzīves pieredzes un attiecību apgūšanu.”(1., 1.lpp.) Autore izklāsta, kā šie ieguvumi izpaužas – uzvedībā, morālē, attiecībās, motivācijā, ieaudzina mērķtiecību, māca sociālās lomas, attieksmi. Tas ir īstais veids, kā veidot sociālās prasmes.(1., 2.lpp.)
Sociālās prasmes pamatā apgūst jau ģimenes lokā, vērojot, ņemot par paraugu vecāku un citu ģimenes locekļu uzvedību, runu, uzskatus gan mājās, gan sabiedrībā. Nevajadzētu laist pašplūsmā, nepievēršot uzmanību, vai bērns ir pareizi sapratis, kādēļ ir jārīkojas tā un ne citādi. Ir labs ieteikums mācīt sociālās prasmes jau pirms došanās sabiedrībā, ar pašiem pamatiem (5.), lai neizveidojas situācija, ka cilvēkos bērns tiek raustīts vai visu laiku apsaukts, iepriekš nepaskaidrojot, kā ir jāuzvedas un viņš nemaz nesaprot, kādēļ nevar skraidīt un kaķus ķert vai skaļi uzdot jautājumus, ko labāk apspriest mājās.…
