Cilvēks ir dzīva būtne. Radība, kas nav tikai mehānisks priekšmets, robots, kas izpilda noteiktas komandas, un kam jāveic tikai obligāti nepieciešamās apkopes darbības, respektīvi- trīs reizes dienā paēst, pēc vajadzības padzerties, reizi dienā nomazgāties un divas reizes gadā apmeklēt zobārstu. Cilvēks ir ne tikai fiziska, bet arī garīga būtne, kas spēj domāt, spriest un rīkoties, just, iejusties un saprasties. Cilvēks jau pēc savas būtības ir baudkārs, estētisks baudītājs, viņš tiecas pēc savas labpatikas n pilnvērtīgas dzīves. Un, lai tā justos, sev jāizvirza mērķi. Katrs labs mērķis rezultātā kļūst par piepildījumu.
Katrs cilvēks vienu un to pašu notikumu pārdzīvo, izjūt savādāk. Un tieši tas pastiprina interesi par sevi kā savdabīgu situācijas novērtētāju. Tikai viņa apziņā notiek šī izpratne. Tā darbojas kā ideju virzītājs, kam seko to realizēšana.
Cilvēks eksistē pasaulē un laika gaitā izveidojas viņa esamība pasaulē. Varbūt varētu pat teikt- atklājas viņa sūtība.
Cilvēku un apkārtējo pasauli vieno praktiska pieredze, kurā lietas kalpo kādam praktiskam mērķim. Un darbībā veidojas šī pieredze. Bagātīga pieredze ļauj sasniegt augstākus rezultātus, optimālu īstenošanu.…
