Raiņa dzejas krājums „Gals un sākums” ir pārpilns ar dažādiem simboliem, alegorijām, metaforām, žalūzijām utt. Tā kā nejūtos pārliecināta, ka spēju to visu pareizi saprast, izanalizēt, aptvert, esmu iecerējusi šo eseju kā subjektīvu ceļojumu pa liriskā varoņa pēdām no viņa ceļa sēkuma līdz galam.
Pirmās pārdomas manī izraisīja jau šī dzejas krājuma apakšvirsraksts – „Viena rituma ziemas dziesma”. Tas man liekas ļoti veiksmīgi izvēlēts, jo ziema sākas aizejot rudenim. Jau izsenais tas bijis laiks, kad cilvēki parasti noslēdzas sevī, gremdējas pārdomās. Tas ir arī laiks, kad ārēji viss ir sastindzis un visa dzīvība kūsā kaut kur dziļi iekšienē. Šis laiks ir kā radīts, lai uzsāktu ceļojumu sevis dziļai un patiesai izpratnei un garīgai pilnveidošanai:
„Sirds pēkšņi līdzi klust, tik bail tai top, -
Ak, sirds tev pašai sevi jāsastop.” (203.lpp.)
Liriskais varonis jau sākumā apzinās, ka ceļš nebūs viegls, bet tas nespēj viņu atturēt.
Krājumu „Gals un sākums” veido 7 dažādi vaiņagi, cauri kuriem izritot liriskais varonis atkal atgriežas sākumā, bet nu jau jaunā kvalitātē. Skaitlis 7 simbolizē universu, makrokosmu. Tas aptver reizē garīgo, materiālo, svēto un pasaulīgo.
Pirmais vaiņags ir no mirdzošas rasas. Rasa simboliski apzīmē spirdzinājumu un atjaunotni, dažkārt arī filozofu akmeni. Šis ir sēru vaiņags, skan skumja sēru kokle, tomēr, tieši rasa palīdz liriskajam varonim uzsākt ceļu – ritēt prom. Liriskais varonis rod spēku pagātnē un smeļas ierosmi steigties uz priekšu.
…
