Reliģiju var definēt kā tādu cilvēka izturēšanos ( domās un darbos ), kuras nolūks ir pārvarēt un transcendēt eksistenciālo atsvešinātību, tas ir, cilvēcisko kondīciju kā tādu. Aristotelis (385. – 322. g. – pr. Kr. ) tiek uzskatīts par izcilāko sengrieķu filozofu. Viņš uzskatīja, ka it visiem cēloņiem ir jābūt mūžīgiem, jo tie ir cēloņi tādiem dievišķiem priekšmetiem, kas mums atklājas. Tādējādi ir trīs prāta zinātnes: matemātika, mācība par dabu un mācība par dievišķo (ir pilnīgi skaidrs, ka, ja kaut kur eksistē dievišķais, tad tam piemīt tieši šāda iedaba ), un visaugstākajiem esamības veidam ir jābūt par visaugstāko zināšanu priekšmetu. Tālab prāta zinātnes ir pārākas par visām pārējām, bet mācība par dievišķo – pārāka par citām prāta zinātnēm.…
