20.gs. ir lielu pārmaiņu laiks. Politiskajā plāksnē parādās jaunas valstiskas struktūras un mainās spēku samērs pasaulē. Milzīgiem soļiem attīstās zinātne, pārvērsdama daudzas līdz šim fantastiskas lietas realitātē. Mainās cilvēka dzīves apstākļi, palielinās iespējas sazināties, gūt lielāku informācijas apjomu, taču pretēji gaidītajam cilvēks nejūtas laimīgāks. Varbūt tieši pretēji – nelaimīgāks, būdams starp līdzcilvēkiem, izolētāks.
Mainās cilvēka vērtību sistēma, apšaubītas tiek līdz šim atzītās absolūtās vērtības. Un tāpat kā pirms 2000 gadiem cilvēks meklē atbildes uz jautājumiem – kas? no kurienes? uz kurieni? kāpēc?
20.gs. raksturīgā pasaules izjūta un meklējumi atspoguļojas arī filozofiskajā domā.
Centrā izvirzās četri galvenie filozofijas virzieni – eksistenciālisms, hermeneitika, postmodernisms un feministiskā filozofija.
Centīšos dot īsu katra filozofiskā virziena raksturojumu un meklēt tā atspoguļojumu arī latviešu filozofiskās domas attīstībā. Lai to izdarītu, manuprāt, tieši literatūra kā mākslas veids ir vispiemērotākā, jo rakstnieks vai dzejnieks man vissaprotamākajā formā izsaka gadsimtams atbilstošās idejas, jo “tur / kur Filosofs pieliek punktu / Dzejnieks sākas” (L.Briedis). Un, manuprāt, nevar nepiekrist Guntim Berelim, kurš raksta: “..punkts, kas filosofu šķir no dzejnieka, nebūt nav nepārkāpjama robeža; gluži otrādi – patiesībā punkts ir nenozīmīga pieturas zīme, kura, ātri lasot, no pirmā acu uzmetiena nav fiksējama.…
