Tiesību normas ir valodas formā izteikti saistoši vispārīga rakstura uzvedības priekšraksti, kas vērsti uz noteiktu tiesisko seku nodibināšanu. Tas nozīmē, ka tiesību subjektam, uz kuru attiecas viena vai otra tiesību norma, jāpakļaujas šīs normas „pieprasītājam” uzvedības modelim. Tiesību normu piemērotājiem (piemēram, tiesai), izšķirot kādu konkrētu dzīves gadījumu, jāatrod uz šo gadījumu attiecināmā (piemērojama) tiesību norma un ar tiesību normas piemērošanas aktu (piemēram, tiesas spriedumu)jānosaka un jākonkretizē šajā normā paredzētās tiesiskās sekas. Dzīves gadījums tiek „pakārtots” piemērojamās tiesību normas sastāva raksturotajām pazīmēm, deduktīva slēdziena ceļā „izsecinot” šajā normā paredzētās tiesiskās sekas.1
Savā darbā formālās loģikas analīzei tiesas spriedumos autors izmanto četrus dažādus tiesas nolēmumus – spriedumu par zaudējumu piedziņu, spriedumu par juridiska fakta konstatēšanu un spriedumu par aizgādības tiesību atņemšanu. …
