Tikpat daudz naudas, cik vīri bija saņēmuši no savām sievām kā pūru, viņi pievienoja pēc novērtējuma pūram. Ar šo naudu abi rīkojas kopīgi un ienākumi tiek saglabāti. Abas ienākumu daļas saņem tas, kurš nodzīvo ilgāk. Vīriem ir vara pār sievu un bērnu dzīvību un nāvi. Ja dižciltīgas ģimenes galvas nomiršana rada aizdomas, tad radi sāk nopratināt sievu, tāpat kā tiek pratināti vergi, un ja vaina pierādīta, viņu sadedzina pēc briesmīgām mocībām. Salīdzinot ar gallu dzīvesveidu, bēres ir krāšņas un dārgas, un visu, kas mirušajam bijis pats mīļākais, met ugunī, arī dzīvniekus. Agrāk lielās bērēs kopā ar mirušo sadedzināja arī vergus un atkarīgos ļaudis, ja mirušajam tie bija mīļi.
Galli bieži vien kara gadījumos paši nodedzināja savus ciemus, pilsētas un labības laukus, ja pastāvēja iespējamība, ka to pēc viņu aiziešanas varot izmantot romiešu spēki savā labā. Pilsētas tika nodedzinātas, ja tās sava novietojuma un nocietinājuma dēļ nebija pietiekoši drošas, lai pašiem nebūtu kur patverties un izvairīties no karadienesta un lai romieši tajās nevarētu gūt pārtiku un laupījumu.
Manuprāt, Gāja Jūlija Cēzara darbs „Piezīmes par gallu kariem” sniedz ļoti plašu ieskatu gallu dzīvesveidā un ikdienā, kā arī kaujas mākslā. Šis no romieša redzespunkta veidotais darbs ļauj arī tikpat plaši ielūkoties ģermāņu dzīvesveidā un karagājienu paradumos un nedaudz arī Britu salu iedzīvotāju dzīvē.
…
