Vienlaikus ar Freida pētījumiem par asprātību tiek publicēta arī viņa nelielā brošūra ’’Trīs apcerējumi par seksuālā teoriju’’, kas laika gaitā tiek papildināta un nodrošina viņam panseksuālista slavu. Šis uzskats sakņojas pārpratumā, jo Freidu interesē nevis seksualitāte, bet gan seksuālais. Turklāt pakāpeniski viņa revolucionārās idejas tiek aizmirstas pat psihoanalīzē vai izstumtas no tās. Freids cenšas parādīt, ka seksuālais nav dabisks dotums. Viņš uzsver ka
saārdijis seksuālā piesaisti ģenitālijām un saķēdētību ar vairošanās funkciju,
aplūko seksuālā problemātiku saistībā ar tīksmi.
Freida psihoanalīzē tiek izspēlēts seksuālzinātnes un erotikas mākslas pretstats, viņš pat norāda, ka turpina Platona aizsāktās erotikas mācības izstrādi. Freida (un psihoanalītiķu) centieni, no vienas puses, iekļaujas sukcensīvajā stratēģiju savijumā, kas Vakarzemē sāk īstenoties līdz ar 18. gadsimtu, taču, no otras – nav uz to reducējami.…
