Eksistenciālisma jautājumi ir viena no centrālajām 20.gadsimta filozofijas problēmām. Eksistenciālisma pārstāvji savos darbos galvenokārt skar jautājumus, kas saistīti ar indivīda nespēju iekļauties sabiedrībā, atsvešināsanos no tās, kā arī ar cilvēka dzīves jēgas meklējumiem. Tāpat eksistenciālistiem ir svarīgi jautājumi par dzīvības un nāves attiecībām, nāves nozīmi cilvēka dzīves jēgas apzināšanas procesā.
Šī virziena saknes meklējamas jau 19.gadsimta kultūrā (Nīče, Kirgerons, Dostojevskis), taču par eksistenciālisma pamatlicēju uzskata vācu filozofu Martinu Heidegeru (1889.-1979.), savukārt eksistenciālismu plašākā nozīmē visprecīzāk ir formulējis franču filozofs Pols Sartrs (1905.-1980.). Līdz ar to vispirms es galveno uzmanību pievērsīšu tieši šiem filozofiem, kā arī skatīšu viņu ideju atklāsmi latviešu literatūrā un kultūrā, kur jo īpaši skaidri tas izceļas Raiņa, Z.Mauriņas, kā arī trimdas latviešu rakstnieku darbos.
…
