Senajos laikos mājlopi savā starpā bieži sarunājušies. To apliecina kāds saimnieks, kas lopu sarunas noklausījies pat treji lāgi. Pirmo reizi pašā pavasarī viņam gadījies dzirdēt, kā runā govis.
Vakarā, kad lopi jau dzīti mājās, kāda govs teikusi pārējām:
— Iesim nu mājās, cilposim aši! Rītu būs jaukāka dieniņa, zaļāka zālīte!
Otrreiz saimnieks lopu sarunu noklausījies rudenī:
— Govs atālā ēdusi pilnu muti, piebilzdama:
— Ēdīsim veicīgi, ēdīsim veicīgi! Kas zina, vai rītu vairs tiksim laukā!
Trešo reizi saimnieks noklausījies lopu sarunu Jaungada naktī.
Govs parējām sacījusi:
Manu raibo teļu laikam taisās kaut. . . Sāk jau barot.
