Turklāt, runājot par atlīdzības sniegšanu, pastāv vairāki mainīgie, kas šāda veida sistēmu padara ievērojami komplicētāku – piem., kā lemt par to, kā un kam tiek piešķirta atlīdzība un kādos apmēros (vai ziņošana par lielākiem pārkāpumiem atlīdzināma “dāsnāk”?); cik morāli pareizi ir tas, ka kāds ziņo par potenciālu slepkavību tikai tāpēc, lai gūtu finansiālu labumu? Šie visi ir hipotētiski jautājumi, kas sarežģī un kropļo trauksmes celšanas būtību un funkcijas jau pašos pamatos.
Nobeigumā jāpiemin, cik nozīmīga ir trauksmes cēlāju loma sabiedrības atklātības un savstarpējās uzticības pakāpē, ņemot vērā, ka tieši ar pārkāpumu atklāšanu tiek veicināts tiesiskums un vispārējais sistēmas caurspīdīgums, kas savukārt ir nozīmīgi demokrātiskas valsts pārvaldē. Tādēļ nepieciešams nostiprināt trauksmes cēlāju tiesisko aizsardzību ar atbilstošu normatīvo regulējumu, kas ir paredzēts pašreiz aktuālajā “Trauksmes cēlēju aizsardzības likumā”. Sabiedrībai jāmācās no veiksmīgajiem trauksmes celšanas piemēriem, kur ziņotāji, neskatoties uz iespējamo sabiedrības spiedienu, izvēlējušies ziņot un vērsties pret pārkāpumiem, kas ir pretrunā sabiedrības interesēm. Jānodrošina, lai ziņojumu autori tiek aizsargāti un situācijas izskata attiecīgo jomu speciālisti. Tāpat – lai veicinātu potenciālo trauksmes cēlāju pašapziņu - nepieciešams veidot sociālas kampaņas un akcijas visos Latvijas reģionos un pilsētās par to, kā trauksmes cēlājs “izskatās”, ko viņš dara un kā par tādu kļūt.
…
