Ilzes Vītoliņas veidotie tērpi bija ārkārtīgi skaisti – modernizēti, taču ar dažādām senlaicīguma pieskaņām. Arī muzikālais noformējums – Kārļa Lāča vienreizējā mūzika un Evitas Mamajas dziesmu teksti – bija lielisks. Vislabāk man patika skaistā Džuljetas dziesma Ilzes Ķuzules – Skrastiņas izpildījumā.
Kopumā man izrāde ļoti patika, jo tā atstāja vēstījumu, kas katrā vecumā, iespējams, šķiet citādāks. Un tomēr tas ietver vissenākās un visstiprākās jūtas, mīlestību un naidu, kas liek aizdomāties par to, cik bezjēdzīgi dažkārt ir uzturēt nesaskaņas un necensties tās atrisināt. Ļoti daudz cilvēku neapzinās, cik postošas var būt kaislības un skatās uz to ļoti skeptiski.
Šī izrāde nebija mana pirmā saskarsme ar Romeo un Džuljetu, jo esmu lasījusi šo Šekspīra lugu. Jāatzīstas, ka parasti mani neaizrauj šādi mīlas stāsti, tādēļ luga man šķita pārāk samākslota un salkana. Taču izrāde man patika, jo tā piešķīra sen zināmajam un plaši pazīstamajam stāstam svaigumu un patiesumu. Pat tad, ja zudusi šķiet spēja uzticēties kādam, šī izrāde liek noticēt brīnumaini skaistai mīlestībai.
…
