Jānis Grīns savās atmiņās 1937. gadā raksturo Pāvilu Rozīti kā intelekta un stipras gribas cilvēku, tomēr viņš atzīmē arī, ka Pāvils Rozītis ir pirmais, kas latviešu rakstos sācis lietot vārdu „liktenīgs”, un viena no galvenajām tēmām viņa darbos ir liktenis un viss, kas ar to ir saistīts. Pilnā mērā šo atziņu var attiecināt arī uz romānu „Divas sejas”. Plaši tiek izvērsts arī „nozieguma un soda” motīvs. „Bet tēvu grēkus jums piemeklēs līdz trešam un ceturtam augumam” [117.] – šie vārdi pavada visus uz Sibīriju izsūtītā vidzemnieka Jāņa Pļavenieka bērnus. Pirmais šo smagumu izjūt vecākais dēls Andrejs, kura „saulē sakarsušajam kailajam kaklam kā žvadzoša čūska salti pārslīd tēva roku ķēde”, [22.] viņiem stacijā atvadoties pirms tēva došanās katorgā. Likteņa lāsta neizbēgamība liek pēc daudziem gadiem satikties visiem Jāņa Pļavenieka bērniem – Andrejam Pļaveniekam, Ainai un Jānim Vaideram. Tā liek Andrejam apprecēt pusmāsu Ainu, liek just aiz savas muguras pusbrāļa Jāņa tuvojošos soļus, likteņa lāsta ietekmē Jānis kļūst par Andreja slepkavu. Visiem, izņemot pašu tēvu, ir lemts uzzināt baigo patiesību. Jau romāna gaitā tiek atklāts, ka likteni nav iespējams mainīt, to sauc par likteņa neizbēgamību. …
