Es lūkojos no Turaidas pils torņa un nespēju vien beigt apbrīnot šo burvīgo skatu tālienē. Es pat sajūtu vēju, kas glāsta manus matus, un izbaudu šo mirkļa burvību, jo zinu, ka tā mūžīgi neturpināsies.
Es ielūkojos zaļo koku apvidū – visapkārt tik zaļš, tik dzīvīgi zaļš. Es vēlētos ielidot šajā dzīvīgi zaļajā ielejā…Bet tad priekšā starp zaļo koku ieleju man paveras tāda neliela, it kā mierīga upe, kas no Turaidas torņa izskatās nekas vairāk kā tikai mazs ezeriņš vai peļķīte. Bet patiesībā cauri zaļajai ielejai, pāri lieliem akmeņiem brāžas strauja, krāčaina un bezgala nemierīga upe – Gauja. …
