Jau ar nosaukumu autors piesaka tēmu, kas tiks risināta, apspēlēta visa darba gaitā. Bet interesi lasītājā rada tas, ka sākotnēji noskaņa nav skaidri noprotama – vai krāpnieks tiks rādīts spožā uzvaras un viltības gaismā, vai arī stingri nosodīts. Lugas gaitā kļūst skaidrs, ka tai ir atmaskojošs raksturs ar izsmejošu noskaņu.
Lasītājs uzreiz spēj pamanīt, ka Moljērs prasmīgi spējis komiskos tēlos ietver ļaužu netikumus, muļķību un aprobežotību. Diezgan bieži izskan arī dažādas pamācībās un nesaudzīgi, caur satīru pausti vērojumi.
Viscaur lugai nezūdoša ir humora pieskaņa, kur, piemēram, Orgona sīkumainā, saasinātā gādība par Tartifu liek aizmirst par mīļoto sievu, tās kaitēm vai nebūšanām.
Komiski šķiet arī Dorinas izmisīgie centieni glābt Marianu no precībām ar Tartifu. Viņas uzbāzība, nekaunība ataino visnotaļ neaudzinātu personāžu, kam brīžiem sveša kļūst pietāte un pieklājība. Šis tēls kontrastē ar uzstājīgo un nepiekāpīgo Orontu, kas ar visiem spēkiem cenšas cīnīties pret ašo un neapklusināmo Dorinu. Jautrību rada ne vien viņas nemitīgās piebildes Orgona prātīgajiem vārdiem, bet arī asprātīgs notikumu skaidrojums. …
