Agrā vasaras rītā, izejot ārā, var apstāties zaļajā zālē un sajust, kā tā spraucas cauri pirkstu starpām. Nedaudz paejot, aiz mājas stūra, var apgulties zem jāņogu krūma, lūkoties debesīs, kur peld baltas pūku piciņas, un, tikai nedaudz pastiepjot roku, noplēst sarkani pulsējošās ogas. Domāju par to, cik labi ir šeit tā gulēt un tomēr justies tā, it kā atrastos divās vietās vienlaicīgi. Vietā, kur robežojas pilsētas teritorija ar laukiem. No šejienes lūkoties debesīs ir pavisam citādāk, labāk. Te nekas netraucē, ja vien garām nepašaujas kāda mašīna, kuras vadītājs nedomā par apkārtējiem, saceldama tik lielu putekļu mākoni, ka kādu laiciņu tas paliek stāvam gaisā.…
