Gundega Repše savā grāmatā „Brālis. Ojārs Vācietis” raksta: „Ojārs Vācietis ir tā ārkārtīgi retā dabas parādība, ko sauc par dzejnieku no Dieva. Viņš bēg no amatiem un izvairās no sabiedriskiem pienākumiem. Saņēmis visas tajos laikos iespējamās literārās prēmijas un goda nosaukumus, viņš paliek izteikti kautrīgs un vienkāršs. Viņa darbarīks ir dzeja, un ar šo darbarīku viņš ietekmē sabiedriskos procesus vairāk nekā to iespētu desmitiem demonstrāciju.” Mani, un noteikti ne tikai mani, uzrunā šī vienkāršība, bet reizē arī optimisms un traģisms, kas tik cieši savijies viņa darbos.…
