Manā izpratnē uzņēmējdarbība ir veids, kā cilvēks var brīvi izpausties. Tā ir zināma brīvības sajūta, pēc kuras mūsdienās tiecas liela daļa cilvēki, ar vēlmi kļūt brīvākiem un pielietot savus visdažādākos talantus. Uzņēmējdarbība ir tirgus ekonomikas asinsrite, kas apgādā ar naudu valsts institūcijas, izglītības un kultūras jomu utt. Tai ir milzīga nozīme sabiedrības attīstībā. Jēdzienu “uzņēmējdarbības ētika” visvienkāršāk definēt, apvienojot pamatjēdzienus “uzņēmējdarbība” un “ētika”. Atbilstoši šai loģikai uzņēmējdarbības ētika ir mācība par labo un ļauno, taisnīgo un netaisnīgo, patieso un nepatieso, brīvību un atbildību, varu īpašajās attiecībās un situācijās, kas rodas uzņēmējdarbībā. Uzņēmējdarbības specifiku nosaka tas, ka atšķirībā, piemēram, no medicīnas vai no pedagoģijas tā ir egoistiski orientēta. Tās galamērķis ir pēc iespējas lielāka peļņa, kas ir ne tikai uzņēmēja, bet arī visas sabiedrības labklājības avots. Tā ir arī uzņēmējdarbības un sabiedrības attīstības pamats. Tiecoties pēc maksimālas peļņas, katrs, kas iesaistīts uzņēmējdarbībā, ir spiests apvienoties ar citiem. Par sadarbības dalībniekiem kļūst darba devēji un darba ņēmēji, ražotāji un patērētāji, pircēji un pārdevēji, piegādātāji un pasūtītāji. Kaut arī viņi sadarbojas, starp tiem pastāv arī konkurence: darba devējs grib nolīgt labākus darbiniekus un iespējami mazāk viņiem maksāt, savukārt darba ņēmējs – vairāk un dārgāk pārdot , respektīvi, dārgāk pārdot savu darbaspēku, iegūt labākus darba apstākļus un vairāk garantiju, bet pircējs vēlas pirkt lētākas un labākas preces, pārdevēji – vairāk un dārgāk pārdot; akcionāri, kas savu naudu ieguldījuši uzņēmējdarbībā, grib saņemt lielākas dividendes utt. …
