Ievads. „Caur ķiršiem zaļu smieklu vilņos šalkdams lējies, Pāns krūmos smējies...” /F. Bārda/
Iztirzājums. 1. Sena mīta par Pānu izmantojums romānā, savdabīgs veids cilvēka atklāsmei.
2. Glāns – neparasta individualitāte pasaules literatūrā:
1) cilvēka un dabas saskaņas meklēšana izolētībā no sabiedrības,
2) Glāna neiecietība, neapdomāta rīcība kā agocentriska un ekscentriska cilvēka raksturotājas,
3) galvenā varoņa nāve – pārdomu rosinātāja par Glāna-Pāna dzīves jēgu.
3. Neparastā mīlestības atklāsme romānā:
1) jūtu slēpšana, vienaldzība un naida izpausme romānā,
2) mīlestības moku atklāsme,
3) atklātība un noslēpums jūtās.
Nobeigums. Knuts Hamsuns – spilgts dabas un mīlestības apdziedātājs skandināvu litaratūrā.
Knuts Hamsuns ir raksturojis Pānu kā instinktīvu būtni, viņam pietrūkst dzīves traģikas un līdz ar to pieredzes. Taču viņam ir pazīstama nepastāvīguma izjūta, esamības neizskaidrojamība. Pamatā ir tāda kā disharmonija, īpatnējs raksturs, mīlestībass pārdzīvojums, kas piešķir romānam savdabīgu melanholiju. Iespējams, ka Fricis Bārda ar savām pārdomām par Pānu vēlējās iezīmēt, cik vieglprātīga ir cilvēka izturēšanās un attieksme pret dzīvi. Tiek attēlots tas, cik liela nozīme ir nejaušībām un to lomai cilvēka mūžā.…
