Vienlaikus būtu jāatceras, ka tīri cilvēciski, cilvēkiem var būt dažādas izpratnes par to, kas tad īsti vispār ir taisnīgums, jo, kas vienam šķiet taisnīgi, citam tā nešķiet. Mūsdienu sabiedrībā ir fundamentāli svarīgi atrast līdzsvaru starp dažādu sociālo slāņu izpratnēm par to, kas ir taisnīgi, un, kas nav. Jebkurā gadījumā tas var nozīmēt to, ka kādam no sabiedrības būtu kaut nedaudz jāpiekāpjas un jāzaudē kaut kas no sava labuma. Līdz ar to skaidrs, ka pilnīgu taisnīgumu mūsdienu sabiedrībā būs praktiski neiespējami radīt.
Lai vai kā, pēc autores domām, tikai tad, ja lielākajam vairumam sabiedrības pārstāvju piemīt taisnīguma izjūta un vēlme pēc tā īstenošanas, ir iespējams izveidot sabiedrību, kur taisnīgums kā princips ir norma un vairums sabiedrības pārstāvju ir apmierināti. Vienlaikus, esejas nobeigumā, autores vēlas uzsvērt, ka taisnīgums mūsdienu sabiedrībā nav viegli definējams jautājumus, jo nekad nebūs tā, ka visiem sabiedrības pārstāvjiem būtu absolūti vienota attieksme pret taisnīgumu, un kādam tam būtu jārealizējas praksē.
…
