Politiskā korupcija ir ļoti bīstama ne tikai demokrātijas, bet tā arī var apdraudēt demokrātijas konsolidācijas procesu. Ka par piemēru var minēt, Oranžu revolūciju Ukrainā, kur tie, kas atrodas pie varas, varēja mierīgi, bet tomēr ne lēti nopirkt sev vietas parlamentā līdz ar to izlemjot savu tālāku dzīvi. Un uzreiz rodas jautājums, bet kāpēc tad nepalīdzēja antikorupcijas kampaņas un kāpēc nevarēja izveidot efektīvu antikorupcijas kampaņu, kas varētu tiešām mainīt un nedaudz stabilizēt situāciju. Uz šiem jautājumiem diezgan viegli var atbildēt. Sanāk tā, ka visas šis antikorupcijas kampaņas īstenībā nebija vērstas pret reālo korupcijas līmeni, jo vienkārši šis kampaņas nebija tik pragmatiski sastādītas, lai tas varētu cīnīties a korupciju. Vēl vajadzētu pieminēt to, ka zem jēdziena korupcija attīstītās valstīs, mēs saprotam pavisam citu lietu un šī nozīme nav tāda, kā bijušās Padomju valstīs, ieskaitot Ukrainu. Attīstītās valstīs zem jēdziena korupcija tiek saprasta godīguma normu pārkāpšana. Bet savukārt, kas attiecās uz Padomju telpu, tad tur jēdziens korupcija tiek saprasts, kā partikularisms, kas ir sociālas organizācijas līmenis, kas tiek raksturots ar regulāru cilvēku vajadzību iegūšanu un apmierināšanu balstoties uz neuniversalizētas bāzes, kas arī paredz tādu pašu varas sadalījumu starp šiem sabiedrības pārstāvjiem. Tas vienkārši nozīme, ka Padomju telpā primārais mērķis tautas pārstāvjiem ir savu vajadzību apmierināšana un nodrošināšana, bet tikai pēc tam sabiedrības locekļu vajadzību apmierināšana un nodrošināšana. …
