Izspriežot vispārējos cilvēku principus orientēties dzīvē ir neviļus jāsecina, ka daudzu jo daudzu spēja iet pa dzīves ceļu ar savu pārliecību ir gaužām apšaubāma. Cilvēks kā vienota sistēma, organisms ar visu tam nepieciešamo pastāvēšanai un patiesai dzīvošanai, tomēr svārstās savā izvēlē kā to saka Z.Freids : “Nav iespējams atsvabināties , ka parasti cilvēki mēra ar aplamu mērauklu…”
Tomēr, vai pastāv vienota uztvere vai ir iespējams domāt tā, lai tas būtu viennozīmīgi pareizi? Un kur rodas šīs uztveres, dzīves izpratnes vai “aplamās mērauklas” dažādie paveidi? Reiz sarakstoties ar savu paziņu, Freids viņam izskaidroja savu skatījumu uz reliģiju. Taču saņēma pretī acīmredzamu atraidījumu: “ Es pilnīgi piekristu Jūsu spriedumam par reliģiju, taču diemžēl neesat atbildīgi novērtējis īsteno reliģiozitātes avotu. Šis avots ir īpaša izjūta, kura nekad neatstājot mani, kuru man apstiprinājuši daudzi citi un kura piemīt miljoniem cilvēkiem.”
Freids arī piezīmē, ka : “ Sevī es nevaru atklāt šo “okeānisko” izjūtu.”…
