Cēlsirdība ir tikums, kas izpaužas spējā brīvprātīgi dalīties daļēji vai pilnībā ar materiālām, morālām vai garīgām vērtībām par labu kādai personai. Diemžēl, mūsdienās tā vairs nav absolūta vērtība; bieži vien cēlsirdību piemin ironiski. Tomēr tā ir svarīga īpašība cilvēku attiecībās.
Cēlsirdība ir vienmēr pretrunā ar paša interesēm. Cēlsirdīgs cilvēks tikpat kā vienmēr ir zaudētājos materiālajā izpratnē: citi iegūst materiālas vai garīgās vērtības, kad cēlsirdīgais atkāpjas. Toties cēlsirdīgais ir ieguvējs morāli, jo viņš gūst augstākās pakāpes baudu, kas pieejama tikai tiem cilvēkiem, kam ir attīstītas augstākās vajadzības hierarhijas pakāpes, un kurš apzinās savas sociālās vajadzības un atzinību un ir ceļā uz pašīstenošanos. Morāles principi nav kaut kas, kas būtu iedzimts cilvēkiem, tie sāk parādīties cilvēka dzīvē tad, kad viņš sāk kontaktēt ar sabiedrību un apzināt savas sociālās vajadzības un to apmierināšanas iespējas. Pēc tām cilvēks tiecas tad, kad ir apmierinājis savas pirmatnējas vajadzības – fizioloģiskās un drošības, – un tie ir jāattīsta caur nepārtrauktu vingrināšanu un cilvēka sociālo vajadzību apmierināšanas un sociālās atzinības piemēriem (Maslova vajadzību hierarhija).
Mūsu sabiedrībā bērna sociālās vajadzības tiek apzinātas tajā brīdī, kad bērns pirmo reizi saskaras ar citiem bērniem. …
