No tiesību vēstures viedokļa, dabisko tiesību pārstāvju izstrādātajām grāmatām ir liela praktiska nozīme, vispirms jau starptautisko tiesību jomā (kas regulē suverēnu valstu attiecības) un arī kā ievadam tolaik praktizējās romiešu civiltiesībās.
Praktiskajā darbā jurists vadās pēc konkrētiem faktiskiem apstākļiem, sakarā ar kuriem ir izveidojies kāds konflikts, kas šim juristam jāatrisina, savu lēmumu tiesiski pamatojot. Vadoties pēc apstākļiem, jurists pirmām kārtām meklē attiecīgajam gadījumam piemērotu tiesisko normu. Šajos meklējumos jurists nedarbojas tikai uz labu laimi. Pēc iepazīšanās ar faktiskajiem apstākļiem jurists par konkrēto gadījumu jau ir izveidojies zināms iepriekšējs priekšstats. Tieši šī meklēšana visbiežāk juristam aizņem visvairāk laika.
Kopumā juridiskā darba veidu var raksturot kā lietu, kas ir balstīta uz praksi un pamatā saistītu ar tiesību normu piemērošanu konkrētām lietām; tas attiecas gan uz zinātniskām publikācijām (raksti, mācību grāmatas, komentāri u.tml.), gan arī uz tiesiski pamatoties jebkuras iestādes izdotajiem pārvaldes aktiem un, visbeidzot, īpaši uz tiesas spriedumiem. Lēmuma pieņemšanas pamatā ir tiesību normu apkopošana un šo normu analīze, tās iztulkojot.5
…
