Cilvēks un viņa sūtība budismā un brahmanismā

Aptuveni vienā laikā ar džainismu (6.gs. pr. Kr.) veidojas budisms – reliģiski filosofiska mācība, kuru daudzi kultūras vēsturnieki uzskata par pilnīgāko Austrumu gara iemiesojuma formu. Turklāt tā ir pirmā pasaules reliģija, t.i., reliģija, kas tiecas pārvarēt nacionālās un valstiskās robežas, uzrunājot jebkuru cilvēku neatkarīgi no viņa mantiskā stāvokļa, tautības vai piederības kādai sociālajai grupai. Taču budisms tāpat kā daudzas citas Austrumu mācības nav tikai reliģija vai filosofija Rietumu cilvēkam ierastajā izpratnē. Tas, kļūstot par kultūras formu, aptver visas cilvēciskās esamības jomas, iekrāso pasaules redzējumu un nosaka dzīves veidu, sākot no zemes apstrādes līdz tiesiskajai domāšanai, poēzijai un mākslai.
Vēsture liecina, ka budisma pamatlicējs bijis Sidhārtha Gautama Šākjamuni – viedais no sakju cilts, kurš dzīvojis no 563. – 483.g. pr. Kr. un darbojies mūsdienu Nepālas un Indijas ziemeļdaļas teritorijā. Viņš veltījis dzīvi patiesības meklējumiem, kas vainagojušies panākumiem. Gautama guvis apskaidrību, t.i., kļuvis par Budu. Viņa dzimtene ir Kapitalavastu. Tās valdnieks bijis Gautamas tēvs – slavenas kšatriju dzimtas pārstāvis. Bērnību nākamais Buda pavadījis pilī, norobežots no pasaulīgajām rūpēm un raizēm.
Prinča Gautamas bērnība un jaunība ir bezrūpības un skaistuma piestrāvota, kuru, šķiet, nekas nevarētu aizēnot. Tomēr negaidot arī šajā gaismas pielietajā pasaulē ielaužas nepievilcīgā dzīves realitāte. Dievi, redzot, ka princim pienācis laiks veikt viņam lemto uzdevumu, liek viņam kādas pastaigas laikā ieraudzīt četrus nelaimi vēstījošus skatus: vecuma saliektu cilvēku, slimo, mironi un mūku. Gautama saprot, ka dzīve ir ciešanu pārpilna, redzētais viņā atmodina neremdināmas patiesības un atbrīvošanās meklējumu alkas.
Gautama pamet sev ierasto pasauli. Kā ubags viņš klīst pa Indijas ceļiem, meklējot skolotāju, nododoties dziļām pārdomām. Viņš mērdē savu miesu, cerot ieraudzīt apskaidrojošo patiesību, taču nekas neliecina par tās tuvošanos.
Apskaidrība nāk negaidot. Redzot, ka askētiskie vingrinājumi viņu netuvina mērķim, Gautama paēd, stiprinot savu izvārdzināto ķermeni. Viņš apsēžas zem koka, no jauna iegrimstot pārdomās. Kā vēstī leģenda, Gautama pavadījis visu nakti, sēžot zem koka, līdz beidzot iemirgojusies rīta zvaigzne viņā raisījusi pilnīgas atbrīvotības un apskaidrības izjūta. Gautama ir uzvarējis dzīvi un nāvi, viņš kļuvis par Budu – apskaidroto. Tas notiek pē 7 (gr. “Pasaules reliģijas”, Mairtls Lenglijs, Zvaigzne ABC, 1997.g., pēc 6 gadiem) meža vientulībā pavadītiem un meditācijai veltītiem gadiem. Šajā brīdī Budam ir 30 gadu. Turpmāko dzīvi viņš veltī patiesības sludināšanai. Pirmie, kam viņš to vēstī, ir mūki Benaresā.…